Vilim Plūdonim - 150

 

Dzīves gājums

Dzimis kā Vilis Lejnieks 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Pilsmuižas „Lejenieku” māju saimnieka Jāņa Lejnieka ģimenē Zemgalē. Viņa vecmāmiņa bijusi liela tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātāja. Apdāvināto bērnu iespaidoja dzimto māju apkārtne, krāšņie, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Iemācījies lasīt, viņš jau pirmsskolas gados kopā ar brāļiem mājās rīkoja teātra izrādes, izdevis žurnālu ar saviem dzejoļiem, sacerējis „varoņeposus”, kurus paša melodijā dziedājis priekšā pieaugušajiem.

1884. gada rudenī Vilis sāka mācīties Bauskas Pilsmuižas pagasta skolā, bet pēc trim gadiem iestājās Bauskas pilsētas skolā, līdztekus mācījās zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados Vilis Plūdons aizrautīgi lasīja latviešu un krievu literatūru. Visvairāk viņu valdzināja Ausekļa, Ļermontova un Puškina dzeja, Gogoļa dabas apraksti.

Turpināja mācības Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1891—1895) un sāka rakstīt dzeju ar pseidonīmu „Plūdons”, kas tika iespiesta laikrakstā „Mājas Viesis”, vēlāk viņa pirmajā dzejoļu krājumā „Pirmie akordi” (1895). Pēc institūta beigšanas 1895. gadā strādāja par skolotāju Liezēres draudzes skolā (1895—1897), Bigauņciema pagastskolā (1897—1898) un rakstīja stāstus par zvejnieku dzīvi. Jūrmalas dzīves pretišķību iespaidā tapa poēma „Divi pasaules” (1899).

No 1898. gada Vilis Lejnieks strādāja par skolotāju Rīgas pilsētas elementārskolā (no 1901), N. Draudziņas ģimnāzijā un citās Rīgas skolās un publicēja savus galvenos darbus — „Atraitnes dēls” (1901), „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” (1901), „Uz saulaino tāli” (1912). Līdztekus viņš veidoja skolu mācību grāmatas un piedalījās 1905. gada skolotāju kongresā. 1903. gadā salaulājās ar skolotāju Otīliju Kuču, no kuras drīz izšķīrās un 1904. gadā apprecējās ar Elfrīdu Melbārdi, viņu laulībā piedzima astoņi bērni. 1905. gada revolūcijas iespaidā uzrakstīja poēmu „Uz saulaino tāli”, 1908. gadā tika izdots viņa tulkotais Nīčes meistardarbs „Tā runāja Zaratustra” un mistiskās poēmas „Baigi” (1903) un „Rēgi” (1908). 1913. gadā Indriķa hronikā aprakstīto seno zemgaļu cīņu iespaidā tapa viņa vēsturiskā balāde „Salgales Mada loms”.

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā no 1915. līdz 1919. gadam dzīvoja pie brāļa Jaungulbenē. 1917. gadā viņš darbojās Iskolatā un piedalījās Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongresā Valmierā, kas 1917. gada 24. decembrī pieņēma Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju, taču iestājās pret lielinieku teroru un atbalstīja Latvijas Republikas dibināšanu.

1920. gada 30. janvārī viņš uzvārdu Lejnieks nomainīja uz Plūdons.^[2] No 1919. līdz 1934. gadam Plūdons bija skolotājs Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā un pievērsās bērnu dzejas rakstīšanai. Pēc 15. maija apvērsuma publicēja vairākus dzejojumus Kārļa Ulmaņa atbalstam.

Miris Rīgā 1940. gada 15. janvārī, apglabāts dzimtas kapos „Lejeniekos”, tagadējos Plūdoņa kapos.

1940. gada 19. martā Latvijas Izglītības ministrija Kuldīgas Valsts ģimnāziju pārdēvēja par Viļa Plūdoņa valsts ģimnāziju, kas 1989. (1997.) gadā atkal atguva savu nosaukumu. Lejnieku mājās Bauskas rajonā 1963. gadā iekārtoja Plūdoņa memoriālo muzeju.