Viens no labajiem tikumiem ir spēja priecāties par cita cilvēka panākumiem, zināšanām, spējām. Sirsnīgs prieks un satraukums ir atvērt Dainas Kraukles nupat izdoto grāmatu "Dienvidlatgalē austās segas"un starp daudzām audējām sameklēt "mūsējās". Tās ir Tekla Dzalbe un Vilhelmīne Stepiņa. Diemžēl, Tekla Dzalbe nav sagaidījusi grāmatas iznākšanu, bet viņas veikums priecē radiniekus arī šodien.
Vilhelmīne Stepiņa braši turas, auž vēl patreiz, kad iegadās saulaināka diena un veselība atļauj. Grīdceliņi, tos vieglāk aust, arī mūsdienās ir moderni un pieprasīti interjerā. Labprāt atdāvina mazmeitām, meitām. Kā pati saka: "dzīve gara, gan noderēs".
Diemžēl šogad tas savādais vīruss neļauj ar Vilhelmīni tikties klātienē, tikai aprunāties telefoniski. Veselība katram viena, jāsargā. To atzīst katrs seniors. Viņa iesaka skatīties grāmatā, esot gan viņas segas, gan pati un pat viņas suņuks ticis godā! Vēl kas,- latgalieši nemaz nealkst publicitātes, kā saka Vilhelmīne.
"Agrāk katrā mājā bija stelles, visas saimnieces auda, jo tā bija nepieciešamība. Visa veļa, apģērbs, gultas veļa, guņkas, galdauti, dvieļi, sieviešu galvas lakatiņi tika austi katrā mājā. Atkarībā no pieejamajiem materiāliem un darbarīkiem, tika darināts smalkāks vai rupjāks audums". Tik tiešām, arī es, atceroties bērnību, vienmēr prātā nāk skats- izmazgātās dēļu grīdas vienmēr tika noklātas ar grīdceliņiem. Gultas vienmēr bija pārklātas ar guņkām, citādu nemaz nebija. Bija guņkas svētku reizei un ikdienas.
Pagājuši tikai kādi 50-60-70 gadi, un viss ir aizmirsts.
Daudzas sievietes mūsdienās vēlas apgūt šo aušanas māku. Tā vēlas atkal identificēt sevi kā latvieti, aušanu kā paaudžu vienotāju. Lai nezūd šī tautas tradīcija, jāturpina mūsu senču zināšanu un varēšanas māksla.
Grāmatā pazīstamus no bērnības rakstus atpazīst bibliotēkas apmeklētāji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru